Zemgales Ziņas 2002.VIII.17 @ Pērkoņkalve

«Skyforger» trīs uzstāšanās reizēs Jelgavā arī šejieniešiem bijusi iespēja iepazīt grupas daiļrades abas puses: akustisko (tautas mūzikas kopas) un tradicionālo (kādi brīvdabas estrādē viņi parādīsies arī piektdien) – 13. un 20. gadsimta latvju karagaitas apdziedoši blekmetālisti.
Uz dažiem jautājumiem laipni piekrita atbildēt līdervokālists, ģitāras un citu instrumentu spēlmanis Pēteris – cilvēks, no kura «Skyforger» līdzšinējais un turpmākais liktenis īpaši atkarīgs.

Ļaužu valodas glabā arī tādu aizlaiku, kuros nebija ne «Grindmaster Dead», ne «Skyforger», ainas tēlojumu – vīru pulciņš, klīzdams no viena kroga uz nākamo, pilnā kaklā auro hārdroka kompānijas «Manowar» meldiņu «We Are The Kings Of Metal»!

Velns viņu zin'… neatceros… Var jau būt, ka tā arī bija… Kad galvā alus, viss var gadīties.

Pastāsti par to, ko atceries. Deviņdesmito gadu sākumā pēkšņi gadījās tā, ka tika nodibināta «death&doom» grupa «Grindmaster Dead»?

Pagrīdes grupās spēlējām jau vairākus gadus līdz tam – katrs savā kaktā. Kaut ko uz «hc/punk» orientētu. Pavisam senos laikos bija tāda grupa «Bez greznības». Tajā spēlēju es, mūsu [«Skyforger»] bijušais bundzinieks un vēl tas, kurš tagad «Skumju akmeņos».

… vienubrīd viņu (tagadējo «Skumju akmeņu» līderi basģitāristu Ivaru Blūmu) bijāt pārvilkuši uz «Grindmaster»…

«Bez greznības» spēlēja viņa mūziku. Brīvajā laikā es un bundzinieks ņēmāmies ar smago metālu, un radās doma sākt «borēt smadzenes» arī trešajam. Šis tomēr nebija ar mieru, tāpēc viss pajuka, tad arī divatā sākām «Grindmaster Dead».

Iekams līdz klausītāja apziņai nonāk zemgaļu karagaitu slavinājums pirmo jauno 1995. gadā radīto «Skyforger» dziesmu tekstos, ausīs jau «griež» par tolaik piedzīvoto acumirklīgo lūzuma punktu liecinošās radikālās pārmaiņas skanējumā.

Nudien nespēju ilgi «sēdēt» uz vienas tēmas vai mūzikas. Drīz atkal šķiet, ka iepriekšējā izsmelta, un gribas kaut ko pavisam atšķirīgu. Sēdi mājās un prāto: tik daudz visa kā jau bijis, ko jaunu lai izdomā, jo atkārtoties negribas. Tas ir tik grūti...

Cik liela jēga ir «ethno» piekarināšanā terminam «black». Ko paliekošu dziesmu vārdiskais saturs ienes pašā spēles manierē?

Atšķiramies ne tikai ar ietekmju sakausējumu, kuram vienā stilā par šauru. Tēma pieprasa katra nākamā albuma muzikālu atšķirīgumu. Kopējās noskaņas panākšanā cenšamies vārdus un mūziku saskaņot tā, lai mūzika palīdzētu izprast vārdus un otrādi. Jaunais albums, kura ierakstīšana tuvojas beigām, piemēram, salīdzinājumā ar «Strēlniekiem», būs daudz lēnāks. Noskaņai jāatbilst tam, par ko dzied.

Vēl nevar zināt, pie kuras tēmas ķersimies, bet apraut neaprausim noteikti. Pēc šīs mazās atkāpes kaut ko tādu nudien atkal derētu pamēģināt. Turpat vien rakņāsimies.